Pelargonijas palodze. Dziesma

1. pants) Dārzā vasarā darbu bez gala, Tūkstoš lietu jāpadara gala. Lai kaut kas augtu un ziedētu skaisti, Jāceļas agri un jāstrādā laiski. No rīta pieceļos, eju uz dārzu, Tas man kā rituāls katru rītu. Es ieelpoju rīta svaigo gaisu, Un jaunai dienai atveru vaļā sirdi. (Piedziedājums) Dārzā daudz darbu, daudz sapņu un prieka, Saule kļūst siltāka katru dienu. Zied pelargonijas loga malā, Un vasara nāk pavisam klāt. Sarkanas tulpes vāzē man smaida, Dzelteni narcises rītu sagaida. Dzīve plūst mierā, bez steigas un raizēm, Ar zemes smaržu un putnu dziesmām. (2. pants) Vienmēr ir plāni visai dienai, Zāli pļaut un dobes rakt. Kartupeļus stādīt, malku skaldīt, Krāsni kurināt līdz vakara tumsai. Bet saule arvien augstāk kāpj debesīs, Un vasara tuvojas nemanot. Uz palodzes rozā pelargonija zied, Un mājās pavasaris vēl kavējas. (Piedziedājums) Dārzā daudz darbu, daudz sapņu un prieka, Saule kļūst siltāka katru dienu. Zied pelargonijas loga malā, Un vasara nāk pavisam klāt. Sarkanas tulpes vāzē man smaida, Dzelteni narcises rītu sagaida. Dzīve plūst mierā, bez steigas un raizēm, Ar zemes smaržu un putnu dziesmām. (Tilts) Ko es darīšu rīt no rīta? Iešu gar jūru pastaigāties. Ar velosipēdu braukšu tālu, Svētdienā vajag arī atpūsties. Nav vienmēr tikai jāstrādā smagi, Dažreiz pietiek vienkārši būt. Klausīties vēju un jūras balsi, Un mieru sevī sajust klusu. (Noslēgums) Dārzā daudz darbu, bet arī laime, Katru dienu dzīve zied. Kamēr saule debesīs spīd silti, Sirds vienmēr mājup iet.